Jaunumi
Par mums


13375942

LF15L09 Filma “Melānijas hronika”
2016-01-11


Intervija publicēta žurnāla “Lilit” 2015. gada novembra numurā. 

Autore: Līga Rušeniece (Neatkarīgā Rīta Avīze).


Sabīne Timoteo: «Mani nebaida tas, ka esmu nobijusies»

Bērnībā viņa gribēja būt baletdejotāja – un kļuva, bet 18 gadu vecumā, izturot milzīgu konkursu un iekļūstot Diseldorfas baleta trupā, no tās aizgāja pēc pāris mēnešiem. Pēc piedalīšanās savā pirmajā filmā viņa aktiermākslai, ko tā arī nekad nav studējusi, pateica ardievas, lai kļūtu par pavāra mācekli restorānā. Dienā, kad saņēma pavāra diplomu, viņa devās uz savas otrās filmas uzņemšanas laukumu. Viņa uzskata, ka pavārmākslai un kino ir daudz kopīga gan procesā, gan rezultātā. «Līdzīgi kā ar gatavu ēdienu uz šķīvja, arī ar pabeigtu filmu var dalīties ar cilvēkiem vai arī baudīt viens pats,» uzskata Sabīne Timoteo, viena no pieprasītākajām šveiciešu aktrisēm. Pavisam drīz viņu varēs iepazīt kā Melānijas Vanagas lomas atveidotāju režisora Viestura Kairiša veidotajā filmā Melānijas hronika, kuras pamatā ir autobiogrāfiskais romāns Veļupes krastā un kas vēsta par Staļina laika deportācijām.

Vai atceraties sajūtu, kāda jums bija, kad izlasījāt Melānijas hronikas scenāriju?

Emocionāls un traģisks stāsts, bet kaut kādā veidā Melānija pieņem esošo situāciju, lai turpinātu dzīvot. Un viņa arī izdzīvo, atrod spēku arī palīdzēt citiem. Šis ir arī stāsts par cilvēka garīgo izaugsmi.

Vai uzdevāt jautājumu, kāpēc šai lomai izvēlējās jūs?

Tas bija mans pirmais jautājums režisoram Viesturam Kairišam, jo ir taču absolūti spožas aktrises Latvijā, arī Baltijas valstīs. Kad Viesturs jau bija sācis strādāt pie šī darba ekranizēšanas, viņš domājis par to, ka būtu nepieciešama zināma distance, tāpēc nolēmis, ka šis dziļi latviskais raksturs jāatveido aktrisei, kas nav saistīta ar šo tēmu. Ikvienam latvietim ģimenē ir kaut kāda saistība ar notikumiem šajā vēsturiskajā periodā, tāpēc tie viņus skar dziļi emocionāli. Protams, šis ir latviešu stāsts, bet šis ir arī universāls stāsts par cilvēka dzīvi. Es viņam jautāju, kā viņš vispār mani zina, jo es neesmu slavena, turklāt dzīvoju tālu prom – Šveicē. Izrādās, viņš regulāri apmeklē Berlīnes filmu festivālu un daudzas reizes pilnīgi nejauši skatījies filmas ar manu piedalīšanos. Tas norāda, ka mums abiem sakrīt gaume un tas, kas mūs personiski interesē kino.

Šo uzskatāt par citādāku lomu savā karjerā?

Es pirmo reizi piekritu atveidot reālu cilvēku – Melāniju Vanagu. Jāatzīst, ka man patika arī Viestura drosme piedāvāt man šo lomu, ko sākotnēji uzskatīju par pilnīgi traku ideju. Turklāt mani dziļi aizkustināja tas, ka šajā projektā atšķirībā no citiem es jutu milzīgu nepieciešamību pastāstīt šo stāstu. Un nav runa tikai par Viesturu, bet par visiem, kas piedalījās filmēšanā, arī dažādos masu skatos. Jutu, ka visi grib, lai šo stāstu izstāsta, un tā ir ļoti spēcīga enerģija.

Pērn gan Eiropas Kinoakadēmijas balvu, gan Oskaru ieguva poļu filma Ida, kas vēsta par holokaustu, un tomēr – vai nav nokavēts runāt par šiem vēsturiskajiem notikumiem, jo kino, kā zināms, ir arī pakļauts modei.

Vispirms pašiem ir jābūt gataviem runāt, turklāt es gribu ticēt, ka nekad nav par vēlu runāt par šīm tēmām, pretējā gadījumā varat uz līdzenas vietas sevi nogalināt. Kas šodien notiek pasaulē? Cilvēki «apstrādā» viens otru ar karu, spēku un naudu. Cilvēkam taču būtu jātic labākai un cilvēcīgai dzīvei! Es gribu tai ticēt.

Un daži stāsti nekad nekļūst neaktuāli, jo šis nav tikai stāsts par Otro pasaules karu, par Staļinu, bet par cilvēka rīcību. Patiesībā šobrīd Eiropā šis stāsts ir ļoti aktuāls, jo, gan citā ietvarā, notiek tieši tas pats – kaut kādu apstākļu dēļ cilvēkiem ir jāpamet mājas, ir jāizdzīvo apstākļos, kad šķiet: dzīvot nav iespējams.

Ko jūs zinājāt par Latviju?

Neko. Es pat nezināju, kur tā atrodas. Biju dzirdējusi par Baltijas jūru un Baltijas valstīm, bet Latvija man bija kā lielais nezināmais.

Filma tapusi trīs gadu laikā, esat te bijusi vairākas reizes. Ko varat pateikt par latviešiem?

Ikviens latvietis ir citāds, turklāt latvietis Rīgā ir pavisam citādāks nekā latvietis Latgalē. Ja mēģinu vispārināt – es latviešus sajūtu kā ļoti lepnus cilvēkus. Man šķiet, ka latviešiem ļoti svarīga ir valoda. Loģiski, jo valoda ir identitāte, bet man šķiet, ka draudi zaudēt valodu arī sekmējuši šo īpašo attieksmi pret to. Vēl man šķiet, ka latvieši ir ļoti atvērti cilvēki, un es nerunāju tikai par kino ļaudīm, bet parastiem cilvēkiem, kurus satiku filmēšanas laikā. Tik daudzi vēlējās ar mani komunicēt – pat zinot, ka es nesaprotu latviski.

Cik vārdu zināt latviski?

Neesmu skaitījusi. Esmu iemācījusies lērumu teksta latviski, bet es nevaru teikt, ka zinu valodu, jo lielākoties nezinu vārdu nozīmi. Es mēģināju mācīties latviešu valodu, kad sākām filmēt pirms trim gadiem. Ļoti ilgu laiku pat nebija pārliecības, ka šī filma tiks arī pabeigta, un es iesaistījos arī citos projektos. Es valodas iemācos ļoti ātri, bet latviešu valodu tomēr nepaguvu iemācīties, jo tad man te būtu jādzīvo ilgāku laiku.

Cik valodu jūs protat?

Šveices vācu valodu, kas patiesībā ir vācu valodas dialekts, franču, angļu, itāliešu un spāņu. Protams, ka šveicieši ir īpaši, jo Šveicē ir četras oficiālās valodas, bet tas nenozīmē, ka visi šveicieši tās visas zina. Es tās zinu, jo tāda bijusi mana dzīve. Kopš mazotnes esmu daudz ceļojusi – vispirms kopā ar ģimeni, pēc tam viena pati; esmu redzējusi dažādas kultūras Eiropā un Amerikā. Protams, ka saskarsme ar citas kultūras cilvēkiem jūs maina.

Latviešiem valoda ir daļa no viņu identitātes, man valoda nav mana identitāte. Ikviena valoda, kurā es runāju, manā lietojumā skan mazliet dīvaini, var just, ka es tajā neesmu uzaugusi. Mana identitāte nav valoda. Vairākas reizes dzīvē man nācies readaptēties.

Kura ir jūsu mātes valoda?

Šveices vācu valoda, bet tā ir valoda, kurā runāja mani vecāki, savukārt man pirmā valoda bija angļu. Es piedzimu Šveicē, uzreiz pēc tam mani vecāki pārcēlās uz dzīvi ASV, tur dzīvoja piecus gadus, un es, vēlēdamās iekļauties savu vienaudžu vidū, runāju angļu valodā. Atgriežoties Šveicē, ģimene apmetās tā saucamajā franču daļā, kur skolā mācības notika franču valodā, bet tolaik es nevienu vārdu nerunāju franciski. Savukārt baleta skolā bija ļoti daudz itāliešu meiteņu, kas neprata nevienu citu valodu kā tikai itāliešu, un man tā bija jāiemācās. Tad es satiku savu bērnu tēvu, viņš ir peruānis, un man bija jāiemācās spāņu valoda. Man patiešām patīk mācīties svešvalodas – tās ir kā īpaša pasaule, kas atveras līdz ar jaunajām prasmēm. Bet latviešu valoda ir komplicēta – lai kā es censtos, es nekad nespētu runāt kā vietējā latviete. Un tieši tas būs liels izaicinājums filmas veidotājiem. Esmu ieskaņojusi filmu, un dažas vietas ir ļoti labas, bet dažas ne. Filmas veidotājiem ir jāizšķiras, vai nepieciešama perfekta latviešu valoda, vai arī svarīgākas ir emocijas. Tā ir mākslinieciska un arī grūta izvēle.

Vai domājat par to, vai latvieši jūs pieņems kā Melāniju?

Protams, bet es nevaru izdarīt vairāk, nekā jau esmu izdarījusi. Šis ir liels izaicinājums arī Viesturam – šo izvēli izdarīja viņš. Es ceru, ka pieņems, bet es nezinu.

Kas jums bija lielākais izaicinājums filmēšanās laikā?

Šī filmēšanās bija pirmā reize, kad līdzi brauca mans draugs. Savā veidā viņš palīdzēja man te būt, iespējams, aizsargāja. Tomēr vislielākais izaicinājums man bija – ticēt, ka ir pareizi tas, ka es esmu šeit un daru to, ko daru. Es taču apzinājos, ka latviešu aktrises mani pētīs un vēros – kas tā tāda? Un zināju, ka man būs jābūt stiprai, – sorry, tā esmu tikai es. Tomēr es neatvainojos – es izdarīju vislabāko, ko varēju, un es patiešām gribēju izstāstīt stāstu par Melāniju. Filmu veidošana nekad nav individuāls darbs, to var paveikt tikai visi kopā. Iespējams, ir kāds īpašs iemesls, kāpēc man bija jābūt šeit.

Kādā veidā karš – Pirmais vai Otrais pasaules karš – ir skāris jūsu ģimeni?

Mana vecmamma, mammas mamma, ir austriete, viņa kā bērns pārdzīvoja karu. Nacistiem bija nepieciešamas sievietes, kas gatavotu ēdienu kareivjiem, un viņa, kādus 12 vai 13 gadus vecs tīnis, pieteicās, absolūti neapzinoties, ko tas varētu nozīmēt. Bija solīts, ka būs jāpaliek tikai vienu nedēļu, bet tas ilga mēnešiem. Vecmamma atcerējās, ka viņas drēbes visu laiku bija slapjas, bija jāguļ uz grīdas... Vecmamma stāstīja, ka viņiem bijis ļoti bail no krieviem, jo ģimene dzīvoja laukos un viņiem visu laiku bija, ko ēst, jo bija zeme, kur audzēt dārzeņus. Viņi baidījās, ka ienāks krievi un visu atņems, tāpēc noslēpa pārtiku, bet tā nenotika. Viņas tēvs, kuram bija pret režīmu noskaņota cilvēka slava, pašās kara beigās tika nosūtīts karā. Tā kā viņš prata labi apieties ar zirgiem, tika norīkots sanitārajā daļā, bet viņš aizgāja bojā, noslīkstot purvā; pat īsti nezinu, kurā vietā.

Manu vecmammu karš ir ļoti ietekmējis – viņa glabā visu, nekad nemet ārā ēdienu, viņai ir ļoti grūti izmest apģērbu vai mantas. Viņa cenšas tās atdot mums, bērniem, bet neizmet. Interesanti, ka kara laikā viņa ar brāli gājusi pa laukiem, lai vāktu amerikāņu desantnieku pamestus izpletņus. Tas bija ļoti labs materiāls, un viņa jau kopš bērnu dienām prata ļoti labi šūt. Cilvēki, to zinot, pasūtīja viņai apģērbus apmaiņā pret ēdienu. Manā ģimenē tieši viņa ir saikne ar karu. Un viņa kļuva par ļoti neatkarīgu sievieti, no mājām aizgāja 15 gadu vecumā, aizbrauca uz Šveici. Bet Šveice ir dīvaina valsts, jo tā nekad nav bijusi tieši iesaistīta karā – tā vienmēr bijusi pseidoneitrāla.

Tas atspoguļojas arī mūsdienu šveiciešos?

Neizbēgami. Spēcīgs diskomforts, milzīgas briesmas un dzīvības apdraudējums maina cilvēku. Ja tas nav piedzīvots, cilvēks ir aprobežots.

Vai jūs pati esat piedzīvojusi dzīvības apdraudējumu?

Jā... O, jā... Jā. Iespējams, ja tā nebūtu... Man kā aktrisei ir jāpiemīt empātijai, jo citādi nevarētu iejusties tēlos. Ja man nebūtu nācies pārdzīvot sarežģītas situācijas savā dzīvē, iespējams, es nevarētu būt tik atvērta citu cilvēku ciešanām.

Neesmu gatava atklāt, ko tieši esmu piedzīvojusi savā dzīvē. Tas ir dārgums, kas man jāpatur sevī.

Jūsu pirmā loma kino bija prostitūta, un jūsu lomu sarakstā ir ļoti daudz savdabīgu tēlu ar sarežģītiem likteņiem, bet nevar atrast tā saucamās romantiskās varones. Kā jūs to skaidrojat?

Nevaru teikt, ka visas ir dramatiskas lomas, esmu piedalījusies arī komēdijās. Bet, protams, vairums manu varoņu ir ārpus tā saucamās komforta zonas. Kad izvēlos projektu, man nepieciešams sajust, ka es patiešām vēlos izstāstīt konkrēto stāstu. Daži stāsti man ir svarīgi, un ir nepieciešams tos izstāstīt, citi nav tik svarīgi. Ja stāsts mani aizskar personiski – tēma, situācija, gaisotne –, es gribu būt šī projekta daļa, un man ir vienalga, vai man ir liela vai maza loma. Tieši tā notika ar Melānijas projektu – mani ļoti aizskāra šis stāsts, šķita būtiski, lai tas tiktu izstāstīts.

Esat vienīgais bērns ģimenē?

Esmu vecākā četru bērnu ģimenē. Mani vecāki bija ļoti jauni, kad piedzimu es, un domāju, ka man bija pavisam citi vecāki nekā jaunākajiem bērniem, jo, protams, kopā ar mani viņi attīstījās un izauga kā vecāki. Es ļoti jauna aizgāju no mājām – 15 gadu vecumā sāku studēt baletskolā, dzīvoju internātā. No ļoti agra vecuma man bija sava personiskā dzīve. Jau 10 gadu vecumā sāku nodarboties ar deju – es dejoju katru dienu, es biju ļoti fokusējusies uz deju.

Varat izskaidrot, kāpēc bērnībā gribējāt būt dejotāja?

Deja bija mans izteiksmes veids. Es zinu daudzas valodas, bet dažreiz ar vārdiem nav gana, lai izteiktos. Kad es biju bērns, man nebija viegli sarunāties, un arī šobrīd man tas nav viegli, bet kā bērnam bija daudz grūtāk. Ar deju es izpaudu to, ko nevarēju pateikt ar vārdiem. Lai kaut ko izteiktu ar vārdiem, vispirms ir jāsaprot smadzenēs. Dejošana bija forma manai komunikācijai. Es nejutos komfortabli, meklēju telpu dzīvē, kur justos komfortabli, un dejā es tā jutos.

Skatuve bija jūsu komforta zona?

Nē, noteikti ne komforta zona, tomēr tas bija veids, lai komunicētu ar cilvēkiem. Es vienmēr biju nobijusies pirms izrādēm, un man joprojām ir bail, kad izeju uz skatuves.

To sakāt pat pēc piedalīšanās vairāk nekā 50 filmās?

Tā ir. Tomēr vienlaikus manī ir arī paļāvība un uzticība, un tas kaut kādā veidā arī «strādā». Esmu nobijusies, bet mani nebaida tas, ka esmu nobijusies.

Kas kopīgs dejai, aktierspēlei un pavārmākslai?

Sākšu ar aktierspēli un pavārmākslu, jo tām abām ir daudz kā kopīga. Kad cilvēkam jāgatavo ēdiens, viņš atver ledusskapi un izpēta, kas tajā ir, un mēģina saprast, ko īsti vēlas ēst, pieņem lēmumu un sāk gatavot ēdienu. Vispirms to, kas ilgāk gatavojams, vai arī to, kuram jānostāvas ledusskapī... Līdzīgi ir ar filmu veidošanu – viss sākas ar izsalkumu jeb vajadzību izstāstīt kādu stāstu, un tad ir jāapjēdz, kas jau ir, lai īstenotu šo vajadzību, kas vēl nepieciešams un kādā secībā jāpaveic darbi. Un līdzīgi kā ar gatavu ēdienu uz šķīvja, arī ar pabeigtu filmu var dalīties ar cilvēkiem vai arī baudīt viens pats.

Savukārt dejā cilvēks savu dvēseli un ķermeni atdod konkrētajam brīdim. Deja ir kā lūgšana, kaut kas garīgs. Tas ir īpašs prāta stāvoklis. Un aktierspēle man ir tieši tas pats.

Lai iekļūtu Diseldorfas operas baleta trupā, izkonkurējāt 150 pretendentu, bet no turienes aizgājāt pēc diviem mēnešiem, un – uz visiem laikiem. Kāpēc pārtraucāt dejot?

Es pati sevi biju ļoti ievainojusi. Man bija tikai 18 gadu, un, kad no operas gāju mājās, atceros, ka, kāpjot pa kāpnēm, man mežonīgi sāpēja viss ķermenis. Ļoti skaidri atceros šo brīdi – es pati sev teicu: «Sabīne, tu tik tikko sāc dzīvot dzīvi, tev ir tikai 18 gadu, bet tu jūties kā 80 gadus veca, kā večiņa, kas nevar uzkāpt pa trepēm. Kas ir nepareizi? Jo kaut kas nav pareizi, ja tā jūties. Kaut kas ir jāmaina, jo, ejot pa šo ceļu, tu neizdzīvosi.» Interesanti, ka tieši šajā laikā es nokļuvu kameras priekšā. Uz teātri atnāca jauna sieviete, kas vēlējās veidot dokumentālu filmu par mani kā dejotāju. Es atteicu, bet viņa nāca vēl un vēlreiz, un vienā brīdī es piekritu, bet ar noteikumu, ka viņa nedrīkst mani traucēt, jo nedrīkstu laiku tērēt velti – man jākoncentrējas dejošanai. Jāatzīst, dokumentālās filmas tapšanas process bija kā pašrefleksija spogulī, tas atspoguļoja, kāda ir mana dzīve, kā es dzīvoju, kā – nedzīvoju. Lai vai kā, šajā procesā es pirmo reizi biju kameras priekšā, un vienlaikus tas bija ļoti liels izaicinājums – ļaut kādam, tik tuvu esot, vērot tevi. No tā brīža es sāku domāt par to, ka es gribu stāstīt stāstus, bet, iespējams, tas ir jādara citā veidā.

Man vienmēr bijuši gari mati, bet, kamēr tika filmēta šī dokumentālā filma, es šai sievietei palūdzu, lai viņa nogriež man matus, un viņa arī nogrieza ļoti īsus. Tad aizgāju uz operu un pateicu, ka aizeju no trupas.

Jums bija plāns, ko darīt?

Nē, nebija nekā.

Un ko darījāt?

Es kritu. Un ļoti sāpīgi. Kad dzīvo precīzā un ļoti disciplinētā struktūrā un zini, kāpēc dzīvo – protams, dejošanai –, un pēkšņi esi ārā no struktūras, pazūd arī dzīvošanas mērķis un jēga, un nekas nepaliek. Es tiešām kritu ļoti sāpīgi, un tas bija pietiekami ilgu periodu.

Tomēr – dzīvei ir jāturpinās.

Zināju, ka man jāturpina komunicēt, citādi es miršu. Savulaik, kad man bija 15 gadu, Vīnē es biju dejojusi japāņu buto deju kompānijā. Zināju – ja es gribu rīkoties, man jādemontē konstrukcija, ko daudzu gadu laikā pati biju radījusi. Zināju – ja gribu atgūt savas esības organisko veidolu, tad es to varu panākt tikai ar savu ķermeni. Dejā, kurai es biju veltījusi visu mūžu, skaistais bija perfekcijā, bet buto dejā skaistais ir esība tieši šeit un tagad, turklāt buto deja ir daudz vairāk tēlošana nekā dejošana. Es piezvanīju uz Parīzi Karlotai Ikedai, buto dejas kompānijas Compaigne Ariadone vadītājai, un viņa teica, ka iepriekšējā dienā esot par mani runājuši, jo trupai vajadzīgs dejotājs. Nezinu, kā viņa atcerējās par mani, jo Vīnē sastapāmies pirms četriem gadiem. Kad mēs satikāmies pirmo reizi, es biju ļoti tieva, ļoti labi trenēta un ļoti disciplinēta dejotāja, bet, kad aizbraucu, viņa mani nepazina – man bija jau 19 gadu, es biju pilnībā sagrauta, dejot beigusi un jebkādu ķermeņa struktūru zaudējusi dejotāja, arī pamatīgi pieņēmusies svarā. Viņa man prasīja: «Kas tu esi?» Tomēr viņa neteica, ka neesmu tā, ko gribējusi sagaidīt. Mani paņēma, un mēs sākām strādāt. Sākums bija ļoti sāpīgs. Man ir daudz stāstu, nebūtu pareizi tos izstāstīt vienā reizē.

Tomēr – kā nonācāt pavāru vidē?

Kāda meitene no dejotājiem devās uz aktiermākslas kursiem Minhenē un piedāvāja doties līdzi. Kāpēc ne? Grupā bijām kādi 50 cilvēki, biju jaunākā, un es pat īsti nezināju, kas ir Staņislavskis, nemaz nerunājot par to, ka līdz šim biju tēlojusi bez vārdiem, bet nu bija jāstrādā ar tekstu. Mani uzrunāja apmēram 35 gadus vecs vīrietis, un piedāvāja šo kursu laikā strādāt tandēmā. Pēc kāda laika viņš atklāja, ka nav aktieris, bet kinorežisors, un piedāvāja atveidot galveno lomu viņa filmā. Teicu, lai pameklē citu un, ja patiešām neatrod aktrisi, tad es varētu piekrist. Rezultātā es piekritu Filipa Grēninga piedāvājumam, bet pēc ļoti grūtās filmēšanās Mīlestība, nauda, mīlestība sapratu – ja tāds ir šis darbs, tas mani nogalinās, es neizdzīvošu, jo neesmu tik stipra. Man bija piedāvājumi filmēties, bet es atteicu, jo patiešām jutos pazudusi.

Un tad?

Es pati sev teicu, ka varbūt jāatgriežas vietā, kur esmu dzimusi un kur nekad nebiju dzīvojusi – Bernē. Man vienmēr patikušas un padevušās mākslinieciskas lietas – dejošana, zīmēšana, tēlošana, bet nekad – dzīvošanas pamatlietas. Pati sev teicu: «Ja gribi būt aktrise, tev jāzina, kā dzīvo cilvēku vairākums. Kā vari attēlot to, ko nezini?» Un tad es nolēmu doties dzīves skolā – aizgāju pieteikties par mācekli restorānā, jo ēdiens taču ir visa pamatā. Ja nevari pabarot sevi un citus, tad nevari dzīvot. Interesantais bija tas, ka manā atmiņā kā bilde bija palikusi doma, ka man ir jāaiziet uz šo restorānu, kuram daudzreiz biju braukusi garām, kad ar vecākiem ciemojāmies Bernē pie vecvecākiem. Protams, parasti ir jāraksta pieteikuma vēstule, jāiet uz pārrunām, bet viss notika ačgārni – aizgāju un teicu, ka mani sauc Sabīne, ka gribu mācīties par pavāru, lai gan absolūti neko nezināju par šo profesiju. Tas man bija ļoti «veselīgs» laiks, jo visi instrumenti, ko man nācās izmantot šajā profesijā – sākot ar burkāniem un beidzot ar upenēm, sākot ar nažiem un beidzot ar pannām –, bija ārpus manis, lai gan līdz tam mans vienīgais instruments kaut kā radīšanā biju es pati. Tad es paliku stāvoklī, 22 gadu vecumā kļuvu par mammu. Ik pa laikam saņēmu piedāvājumus filmēties, bet es atteicu. Un tad beidzot uz ekrāniem iznāca mana pirmā filma Mīlestība, nauda, mīlestība, kurā es piedalījos pirms trim gadiem, un pēkšņi es biju aktrise. Rezultātā tieši tajā dienā, kad nokārtoju pavāra eksāmenu un ieguvu diplomu, es devos uz Berlīni, lai sāktu filmēties jaunajā filmā.

Jūs esat ļoti lutināta ar profesionāļu atzinību. Ko jums nozīmē nominācijas, balvas, arī slava?

Nevaru noliegt, ka man patīk, ja cilvēkiem patīk tas, ko daru. Atzinība ir jauka. Bērnībā es biju ļoti apdāvināta kā dejotāja, mani ļoti slavēja, un man ir pieredze, kā iespējams pazaudēt pašai sevi, ļaujoties citu cilvēku programmēšanai. Lai saka, ka esmu laba aktrise, bet es esmu Sabīne. Es distancējos no lomām un šo darbu daru ne jau slavas dēļ, bet tāpēc, ka vēlos komunicēt ar citiem cilvēkiem. Es arī neeju uz filmu pirmizrādēm, jo tas nav mans darbs, turklāt es tur nejūtos komfortabli. Tajā laikā labāk esmu mājās kopā ar saviem bērniem. Man jāizlemj, cik daudz enerģijas es veltu konkrētai lietai. Man patiešām patīk ieguldīt enerģiju savās lomās kā aktrisei, man patīk iet pastaigāties ar suni, man patīk mīlēt savus tuvākos cilvēkus, bet man nav laika staigāt pa sarkano paklāju, spēlējot diez kādu zvaigzni. Tas man nav veselīgi, jo pēc šādiem pasākumiem es nejūtos labi.

Tad jau neesat ieinteresēta strādāt Holivudā?

Es par to pat nedomāju. Protams, arī tur tiek veidotas labas filmas, bet lielākā daļa filmu, ko es esmu redzējusi, nerunā par tiem jautājumiem, kas ir svarīgi man. Iespējams, tajās piedalās labi aktieri, tās ir tehniski perfektas, bet, tās skatoties, man nav sajūtas, ka es gribētu tajās piedalīties. Nekad!

Jūsu meitas dejo?

Nē. Manai vecākajai meitai Soraidai ir 17 gadu, viņa ir ļoti līdzīga manai vecmammai – viņai ļoti patīk zīmēt, šūt un dizainēt apģērbus, arī komunicēt ar cilvēkiem. Jaunākajai meitai Maksiminai, kurai ir tikai 13 gadu, ļoti patīk mācīties. Viņai ir, ja tā var teikt, ļoti ātrs prāts, un šobrīd viņa domā, ka varētu kļūt par juristi, psiholoģi vai psihiatri. Abas meitas vēl ir ļoti jaunas, redzēs, kā viss būs. Es gribēju kļūt par dejotāju, bet esmu diplomēta pavāre.

Šopavasar jums palika 40. Vai šajā vecumā vairāk dzīvojat šodienai, vai arī domājat par nākotni?

Mans prāts, protams, šaudās gan pa pagātni, gan pa nākotni, bet es cenšos dzīvot šodienā. Ja skatos atpakaļ, daudz kas pagātnē joprojām ir smags un grūts, ja skatos nākotnē – daudz kas mani biedē, es cenšos palikt tur, kur esmu. Patiesībā es izbaudu pārmaiņas ķermenī, tajā es jūtos daudz komfortablāk. Man ir sajūta, ka mans ķermenis kļūst adekvāts manai iekšējai būtībai.

Vai jebkad dzīvē vēlreiz esat nogriezusi ļoti īsus matus?

Esmu pat noskuvusi matus, arī uzacis. Tas bija lomas dēļ.

Kad jūs atbrauksit uz Latviju, lai piedalītos Melānijas hronikas pirmizrādē, ko jūs teiksit auditorijai?

Diez vai daudz runāšu. Es patiešām nezinu. Man ir ļoti bail no šī brīža. Patiesībā – viss, ko es gribēju pateikt, būs redzams filmā. Reizēm vārdi ir pārāk niecīgi, lai runātu par būtiskām lietām.

-----------

«Melānijas hronika»

Filmas pamatā ir rakstnieces Melānijas Vanagas (1905-1997) autobiogrāfija Veļupes krastā: 1941-1957, kas tapusi kā viņas izsūtījuma gadu dienasgrāmata. Tā pirmoreiz publicēta tikai Atmodas sākumā, kad rakstniecei bija jau 86 gadi. Grāmata kļuvusi par vienu no spilgtākajiem Sibīrijas izsūtījuma tēlojumiem latviešu literatūrā un ir ne vien dokumentāls vēstījums par cilvēka fiziskajām ciešanām un morālo spēku, bet arī spilgts, emocionāli satricinošs literārs darbs.

Filma, kuras pirmizrāde gaidāma šī gada beigās, tapusi triju gadu laikā triju valstu – Latvijas, Somijas un Čehijas – filmu studiju sadarbībā. Darbs filmēšanas laukumā pabeigts 40 dienās. Tās ainas uzņemtas Rīgā, Pasienē, Pildā, Tukuma novada Bikstos, un masu skatu uzņemšanā piedalījušies vairāk nekā 300 Rīgas, Bikstu un Ludzas novada iedzīvotāju. Filmas režisors – Viesturs Kairišs, operators-inscenētājs – Gints Bērziņš, montāžas režisors – Jussi Rautaniemi, māksliniece – Ieva Jurjāne, komponists – Arturs Maskats. Lomās – Sabīne Timoteo, Guna Zariņa, Maija Doveika, Baiba Broka, Ivars Krasts, Jana Čivžele, Lilita Ozoliņa un Astrīda Kairiša baltkrievu aktieris Viktors Ņemecs, austriešu aktieris Ervīns Leders. Melānijas dēlu atveido Edvīns Mekšs no Ludzas.



     Atpakaļ